Ceļojums pa Zemgali

Ideja apceļot kādu skaistu vietu Zemgalē radās uzreiz pēc moto sezonas noslēguma septembra beigās, jo mums ne prātā vēl nenāca doma likt dzelzs kumeļus ziemas guļā. Papētījām karti, sazīmējām punktus ar iespējami skaistākajām un interesantākajām vietām un nolēmām izbraukt sestdienā pirms pusdienām, jo no rīta laiciņš jau pārāk dzestrs.

Sestdienas rīts skaists, tieši tāds, kā laika prognozē iepriekšējā dienā paredzēts. Sarunāts tikties visiem iespējami ērtākā vietā – degvielas uzpildes stacijā pie Ķekavas apļa. Tā mēs ap vieniem savācāmies seši motobraucēji ar četriem motocikletiem. Bez ilgas vilcināšanās salejam degvielu un dodamies ceļā.

Pirmais punkts nosprausts Rundāles pilī, bet, ja nu kas interesants pa ceļam gadās – stājam nost. Laiciņš jauks un ceļš labs, ja neskaita remontdarbus vairākās vietās, bet tādas lietas kā rindā sastājušās automašīnas ceļu remontos mums nav šķērslis, jo braucam tak ar motocikliem. Kā jau iepriekš ticis norunāts – ja pa ceļam gadās kas interesants, tajā skaitā “brūnās norādes”, tad griežam iekšā. Īsi pirms Rundāles pils mūsu uzmanību pievērsa brūnā norāde “Auto muzejs Mežmaļi”. Tikko piebraucam pie muzeja, saimnieks jau nāk mums pretī un izrāda neviltotu interesi arī par mūsu tehniku. Tā vārds pa vārdam un dodamies apskatīt Mežmaļu saimnieka tehnikas kolekciju. Kā izrādās, saimniecībā ir ne tikai reti un seni automobīļi, bet arī ievērības cienīga motokolekcija. Tajā sastopami gan padomju laika eksemplāri, gan arī pa kādam senam BMW motociklam, un ir arī viens sens Harley Davidson. Saimnieks mums smalki pastāsta par katra spēkrata vēsturi, kur un kā ieguvis tos īpašumā un kas pirms tam tos lietojis. Ar dažu labu antīko auto saimnieks izbraucot vēl arī tagad.
Mums tiek izrādītas arī citas saimniecības ēkas, kur vēl tikai top muzeja eksponāti, kas pēc restaurācijas tiks izvietoti publiskai apskatei. Pirms tālākceļa dārzā tiekam pacienāti ar gardiem bumbieriem, un par ekskursiju mums ir atļauts samaksāt tik, cik esam spējuši to novērtēt. Tad pēc vienas skaistas kopbildes dodamies uz turpat blakus esošo Rundāles pili.

Nespēju nekādi atcerēties, vai esmu vēl kādreiz bijis šajā elegantajā pilī un tās apkārtnē, bet viss šķita kā pirmo reizi redzēts. Novietojam motociklus stāvvietā un dodamies uz pili pa celiņu, kura malā vietējie kuplā skaitā tirgo ābolus. Kā izrādās, tos pašus ābolus var arī pats salasīt pāris soļus tālāk esošajā ābeļu dārzā, bet žetons vietējām biznesa haizivīm par attapību. Nonākot līdz pilij, saprotam, ka esam pārāk silti nopakojušies ar motodrēbēm, un izlemjam izstaigāt tikai pils tikai pils dārzu. Patīkams pārsteigums izrādās tas, ka Rundāles pilī esam ieradušies mēneša pēdējā svētdienā, kad visiem apmeklējumiem ir 50% atlaide. Izstaigājam dārzu no amfiteātra līdz
dārznieka mājai, no dārznieka mājas līdz strūklakai un vēl kādai interesantai un skaistai ķīniešu mājiņai. Visi uz šo objektu raujas ar lielu interesi, jo namiņš patiešām
glīts, bet, pieejot tuvāk, no pārsteiguma neizbēgt – tā izrādās gaumīgi izveidota tualete.

Skaistums neaprakstāms un dārznieka darbs nenovērtējams; mēs sabildējamies un dodamies tālāk, jo apskates punktu vēl daudz. Nākamā pietura mūsu maršrutā ir piemineklis, kas ievērības cienīgs šķiet ar to, ka celts par godu melioratoru darbam, nosusinot miljono hektāru lauku zemes. Piemineklis kā piemineklis, foto un dodamies
tālāk. Nākamā mūsu maršrutā ir paredzēta Elejas muiža. Brūnā norāde uz šosejas ir izlikta un ceļu atrast viegli, bet, piebraucot tuvāk, nav nav nekā vairāk ko apskatīt, kā tikai divas pamestas ēkas un sadrupušas lauvas, kas kādreiz bijušas muižas vārtu sargi. Mazliet pasēžam uz lauvām un pataustām, kas no tām vēl atlicis. Atliek tikai uz
plakāta palasīt, cik viss šeit kādreiz bijis labi. Aizejam līdz parka estrādei un braucam uz nākamo objektu – dodamies meklēt slēpni (geocache) raķešu bāzē aiz Elejas, bet tur nonākot, kļūst skaidrs, ka bez GPS palīdzības neko neatradīsim. Iebraucam kādā raķešu bāzes angārā, kas tīri labi saglabājies; notiek maza foto sesija un sapulce ar jautājumu – ko darām tālāk? Atbilde visiem viena – braucam vienalga kur, tikai braucam! Tad dodamies uz Lielplatones muižu, kas izrādās pamatskola, kurā iekšā netiekam; pīppauze un atkal braucam tālāk uz Jelgavas pusi, lai kaut kur beidzot iestiprinātos. Vienīgā man zināmā un prātīgākā ēstuve Jelgavas apkārtnē ir “Zemnieku cienasts” uz apvedceļa: laipna un ātra apkalpošana, garda maltīte. Uzēdam, uzsaucam tostu ar “mazām koliņām” un atvadāmies, jo nolemjam pie Rīgas vairs nestāties, lai atsveicinātos. Prieks par to, ka atgriezāmies diennakts gaišajā laikā. Tāds, lūk, ceļojums! Kilometrus gan neuzņēmu, bet viena bāka izbraukta, tātad varētu būt ap 200km.